Daži cilvēki dažkārt aizraujas ar savām idejām. Sanāk tiktāl, ka sabojā dzīvi ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Mūsu šīs dienas stāstā par vecmāmiņu un mazdēlu šādi nepiepildīti sapņi saindē visas ģimenes dzīvi. Absurda situācija, bet tā arī notiek.
Nesen manai māsai piedzima bērns. Nolēmu aizbraukt pie viņas ciemos un pie reizes paņemt līdzi visas bērnu lietas, kas mums vairs nav vajadzīgas. Iznāca liels iepakojums dažādu rozā drēbīšu ar volāniem. Viņai tikko bija piedzimusi meitene, un mums nevajag meiteņu lietas. Viņa bija ļoti pārsteigta, ieraugot veselu paku pavisam jaunu lietu. Tāpēc viņa jautāja: “Kur jūs ņemat tik daudz meiteņu lietu, ja jums ir dēls?”
Kad es viņai pastāstīju par visu mūsu situāciju, es sapratu, cik tas ir absurds. Es sapratu, ka nesaprotu, ko ar viņu darīt tālāk. Pirms gada es pati paliku stāvoklī. Mēs ar vīru bijām ļoti laimīgi, jo ilgi nevarējām tikt pie bērna. Man tobrīd bija 38. Grūtniecība vēla un ļoti grūta. Man bija pilnīgi vienalga, kas piedzims, galvenais, lai mazulis būtu vesels.
Bet vīramātei rūpēja tikai bērna dzimums. Viņa kaut kā pārāk fanātiski gribēja meiteni. Tas nesākās ar mani. Jaunībā viņa arī sapņoja par meitu, taču tas neizdevās. Mans vīrs ir viņas vēls bērns. Viņa viņu dzemdēja sev un pati audzināja. Es viena neuzdrošinātos dzemdēt otru bērnu. Kopš tā laika tā ir kļuvusi par viņu apsēstību.
Visu grūtniecības laiku ārsti man nevarēja pateikt bērna dzimumu, tas nemaz nebija redzams. Tāpēc vīramāte nolēma, ka tā noteikti būs meitene. Sāka pirkt bērnu drēbes, segas un pat rotaļlietas. To visu viņa atveda uz mūsu māju. Kad bērns piedzima, vīramātei gandrīz bija sirdstrieka. Viņa pat ķļuva dusmīga un kliedza uz medmāsām, ka viņas ir samainījušas bērnu. Labi, ka par to uzzināju vēlāk no sava vīra.
Tūlīt pēc izrakstīšanas mana vīramāte sāka mani mocīt ar jautājumiem par to, kad mums būs otrs bērns. Ļaujiet man atgādināt, ka es gandrīz nevarēju iznēsāta savu dēlu. Taču viņa, šķiet, nepamana savu mazdēlu, viņai ir tikai domas par mazmeitu. Ar bērnu vīramāte nemaz nepalīdz, tikai vienu reizi paņēma viņu rokās. Bet šī ir mazākā no manām problēmām, jo es pati varu tikt galā ar bērnu.
Lielākā problēma ir vīramātes neatlaidība. Katra mūsu tikšanās sākas un beidzas ar sarunu, ka mums vajag vēl vienu bērnu un noteikti meitiņu. Es domāju, ka viņa ir mazliet traka par to. Ir pagājis gandrīz gads, un viņa joprojām nav nomierinājusies. Gluži pretēji, viņa kļuva uzstājīgāka. Galu galā ir pagājis tik daudz laika, ka jūs jau varat dzemdēt otru.
Mēs ar vīru sapratām, ka saprātīgi argumenti nelīdz, tāpēc nolēmām vienkārši melot. Viņš viņai teica, ka mēs mēģinām, bet atkal nekas nesanāk. Bet viņa neatpalika. Vakar viņa atnesa naudu un lika mums taisīt IVF. Mans vīrs un es bijām pārsteigti par šo rīcību. Tas nav normāli, tik fanātiski gribas mazmeitu. It īpaši tāpēc, ka teicām, ka mums nebūs bērniņa. Ko mums tagad darīt?
Lasi arī: Stāsts par nepateicīgo vedeklu, kura nevēlas vīramātei dot vasarnīcas atslēgas
Šī stāsta absurdums ir pārsteidzošs. Ko lai saka, vecmāmiņai tiešām ir sava veida apsēstība. Varbūt bez speciālista palīdzības to nevar atrisināt. Sliktākais ir tas, ka viņas apsēstības sarežģī ģimenes dzīvi. Viņiem vajadzētu rūpēties par bērnu un priecāties, ka visi ir veseli. Tā vietā ir jāuzklausa vīramāte un viņas apšaubāmie priekšlikumi. Godīgi sakot, nav skaidrs, kā izkļūt no šīs situācijas. Ja vien jūs pilnībā nepārtraucat sazināties ar vīramāti. Ko Tu domā par šo?